Sedas tīreļa apslēpojiens

1.12.2010

Jau pāris gadus dzīvojot Valmierā vienmēr ir bijusi vēlme izzināt, kas notiek apkārt. Šoreiz ar Ķiršu ielas puikām nolēmām doties uz Sedas tīreli. Būts tur tikai vasarā vai rudenī un tāpat nekāds dižais priekšstats nav iegūts. Kas tur īsti notiek, tik milzīgā teritorijā ar savu iekšējo dzelzceļa sistēmu, savu pilsētu, kas ir fantasks padomju 50. gadu apbūves paraugs. Nu, vienvārdsakot – esam ieintriģēti.

Lai arī cik diena solās būt aizraujoša, tomēr no rītiem man sevi piedabūt kājās grūti. Ceļamies ap sešiem un no Ķiršu ielas braucam tikai es un Krists. Pilsētā vēl uz borta jāuzņem vecais čoms Romualds. Tikai ap astoņiem izkasāmies no Valmieras Valkas virzienā.

Atrodam vietu kur noparkoties, ko tikko iztīrijis milzīgs (monstrīgs) traktors ar uzrakstu logos A/S Seda. hm…purvā laikam ir spēks.

Vagonu sastāvs uz līnijas

Par piesaistes punktu esam izvēlējušies tīreļa Ziemeļaustrumos esošo interesanto kāpai līdzīgo pacēluma strēli, kur arī plānojam taisīt pusdienu pauzi. Un slēpojienu uzsākam pa mazā dzelzceļa sliedēm tieši 09:00. Var just, ka pavisam nesen kāds sniegtīris te ir braucis, jo sniegs ir bijis notīrīts. Uz līnijas tikai neliela sniega sega un slīdēšana salīdzinoši ērta, vienīgi sliedes ir tieši tādā, nūju likšanas platumā, kas sāk drusku traucēt, ik pa mirklim iedurt sliedei ar nūju un izraisīt griezīgu švīkstoņu jau sāk piegriezties…

Slēpošana pa aizsalušo mitrāju paver plašus skatus

Pirmo taisni veicam tieši stundas laikā ar divām nelielām pauzēm un secinām, ka tā bija drusku garāka par 4km. Snieg, ir patīkami auksts un viss liecina par labumu. Pāris pauzes, pāris mirkļi skatieniem un viss iet uz priekšu. Temps nav liels, bet smuki turamies trīs kopā un sākam iesilt. Priekšā jau otrā dzelzceļa taisne, kura sākumā liekas nāvējoši gara un garlaicīga. Ik pa mirklim uz vienu vai otru pusi pavīd purva ainava un vilina ar savu plašumu. Vēl arvien mani tirda domas, kā tad īsti tā kūdras izstrāde notiek! Es, atšķirībā no Krista, jaunībā purvā netiku strādājis…

Pēc brīža mūsu sliežu uzbērumā sliedes beidzas un tas jau galīgi aizaudzis. Meklējam ērtākus ceļus, pa malas iebrauktajām džipu sliedēm, bet pēc mirkļa lēnām pārejam uz aizsalušo ezeru/mitrāju, kur mums paveras fantastisks skats un sajūtas. Labs sniegs, gluds, plašums un smuki slīd. Tuvojamies savai kāpai!

Kāpu sasnieguši, nometam somas izvēlētajā base camp un izslēpojam pašus paugurus. Mūsos iedegas prieks par katru noslīdējienu, kur ātrums palielinās. Krista nokia sport trackers rādīja, ka max ātrums bijis 17km/h. Laikam, ka kādā no šiem noslīdumiem. Romualds gan vēl meklē kopīgu valodu ar slēpēm un brīžiem jau šķiet, ka viņam šī ballīte sāk nerrot – pa sniegu vien, pa sniegu.

Spēcinošas pusdienas, prīmusā vārīts sniegs, zupa, tēja, cepumi, maizītes. Skaisti! Drusku veltam līdzjūtības mirkļus tiem, kam šādas skaistas dienas jāvada birojos pie datoriem un labākajā gadījumā ar kādas skrienošas ielas skatu aiz loga. Skumjāk, ja tur paveras pretējās mājas siena…

base camp

Paēduši uzsākam apņēmīgu slēpojienu. Esam vienojušies, ka tīreli šķērsosim pa diognāli. Meklējam ceļu uz ledu, kopumā viss apkārt ir tāds liels ezers, kas sastāv no kanāliem, dīķiem, polderiem un visādām meliorācijas un irigācijas ietaisēm. Izvēlējušies vienu no dīķiem par virzienu pēc mirkļa ieraugām vilinošu šauru kanāliņu, caur kuru ērti ieslēpot lielākos plašumos. Krists pa priekšu aizšauj, es drusku pētot krastā mistiskās dzīvnieku alas pēc pāris sekundēm attopos līdz viduklim ūdenī un jūtu to jau gandrīz visur. Nespēju noticēt, kur atrodos, kas noticis. Aukstums sazogas un jūtu, ka nu jau viss slapš un, sasodīts, jādomā, kā no šīm lamatām tikt ārā. Ar biedru palīdzību izskrāpējos uz droša pamata. Vienam tāda misija būtu diezgan izaicinoša, jo slēpes kaut kā sprūst un tik viegli nost nenāk, klamburos salīp sniegs un tie strēgst.

Līdz viduklim tur blakus

Prātam ieslēdzies kaut kāds turbo ātrums, lai pieņemtu lēmumus, ko darīt. Pēc pāris minūtēm jau bikses un jaka ir cietas sasalušas. Kājas žļurkst. Vienīgais ceļš uz veiksmīgu noslēgumu ir kustība. Tomēr turpināt virzienu pa tīreli tieši uz Dienvidiem, jo šobrīd atrodamies diagonāli tieši vistālāk no auto.

Turpmāk ikvienai ledus kaudzītei un sniega maiņai pievēršam jau milzu uzmanību un lasām ceļu. Piekopjam skriešanas tehniku, lai maksimāli ātri uzsiltu. Zābaki jau sasaluši cieti un pirksti arī ziņo par slapju aukstumu. Veltu visu domu koncentrēšanos uz siltuma saradīšanu tieši kājām.

izstrādāta purva ziemas ainava

Pēc kādas stundas cīņas ar plašumiem un jauniem neuzticamiem grāvjiem, kanāliem nonākam uz milzīga izšķūrēta ceļa, tas viss kūdras izstrādes daļā. Tur jau jūt dzīvību, ekskavātori vietām rūc un bļitkotāju mašīnas vīd. Pa šiem ceļiem arī velkam uz beigām. Atlikuši kādi 7km. Traktori izbraukājuši kādus 10m platu štrāsi, uz kuras vietām tīri labi arī var ieskrieties. Jūtu slapju siltumu un saprotu, ka viss īstenībā forši un nevienā mirklī nekāds stresiņš nemaz nepiezagās. Noslēpojam vēl garām milzu traktoru un citu purva tehnikas poligonam, parunājamies ar vietējo vīriņu, kas mitinās purva mājā. Pēdējie 4km jau ir tikai cīņa ar distanci, ik pa mirklim pametot acis uz ainavu. Unikāla!

Krists un Romualds finišā

Krists un Roberts finišā

Un tik ap trijiem jau atpakaļ. Dienas galvenā mācība – nekur nevajag doties vienam! Pat vietās, kur šķiet, ka tas tomēr viss ir droši. Vispār, dzīves nevajag dzīvot vieniem! Biedrojaties! Kopējā distance 17km. pavadītais laiks – nepilnas 6h.

Krista telefona informācija par maršrutu

Īpašs paldies Valmieras Ežiem par slēpēm. Bez tām, nekur.

Teksts: Roberts Rubenis

foto: Krists Ozoliņš un Rubenis